„Ceļš iet caur pasauli uz debesīm.” (R.Blaumanis)

Apstājies un paveries augšup debesīs. Tās mēdz būt tik dažādas! Nomākušās un drūmas, pilnas ar rotaļīgiem mākoņiem vai vienkārši brīnišķīgi zilas. Tās ir mūsu ceļa beigas, mūsu finišs, dzīves galapunkts. To, kā mūs tur sagaidīs, nezina neviens. Vai mūs tur sagaidīs ar ziedu klēpjiem, vai rādot ar pirkstu, tas ir atkarīgs no katra cilvēka paša. No tā, kā tas ir dzīvojis savu mūžu. Debesis ir mūsu dvēseļu mājvieta tad, kad cilvēks pamet šo pasauli. Tie ir bezgalīgi lauki, ielejas, kalni un pļavas, kurās dvēsele atpūšas no saviem pārdzīvojumiem. Tā ir vieta, kur dvēsele iegūst mieru.

Cilvēka dzīves ceļu iesāk brīdis, kad tas ar skaļu brēcienu piesaka sevi pasaulei. Tas pasaka to – jā, es arī esmu šajā pasaulē un būšu. Esmu šeit uz palikšanu. Ienākot pasaulē, neviens nezina, ko no tās sagaidīt. Vai slavas pilnu dzīvi, vai nožēlojamu ikdienas rutīnu. Bet tāda jau tā dzīve ir, nezināma, ieintriģējoša un neizdibināma. Bet galamērķis mums visiem ir viens, tas atrodas tur augšā. Cik ātri to sasniegt, kā uz to nokļūt ir katra paša ziņā, bet skaidrs ir viens – tur nevajag ierasties par ātru.