Sirdsapziņa ir dvēseles spogulis.

Tīra sirdsapziņa.

Sirdsapziņas definīcija skan šādi: tā ir spēja īstenot morālu paškontroli, morāli vērtēt sevi; cilvēka morālo uzskatu, principu kopums. Kā zināms, dzīvot pēc definīcijām un nerakstītiem ētikas likumiem ir visai sarežģīti, ņemot vērā nerimtīgo pasaules steigu un pulksteņa nebeidzamo tikšķēšanu. Par spīti visam, kaut kur pasaulē mīt tīra un šķīsta zemapziņa, kas nebaidās spert drošus soļus uz priekšu un meklēt kārtīgu pamatu, uz kā nostāties.

Sirdsapziņa, kura šķita tik patiesa un nevainojama, paliek šaubīga, uzkāpjot uz pasaules grīdas, kas ir kā spogulis katrai necilajai darbībai. Tajā parādās nodevība, meli, krāpšana. Vai maz šo sirdsapziņu kāds ir spējīgs nosaukt par tīru? Varbūt, varbūt, taču tā neesmu es.

Bet vai es savu sirdsapziņu varu nosaukt par šķīstu un nevainīgu? Būšu godīga un atzīšos, ka nē. Gandrīz ikviens kādam ir nodarījis pāri un ticis sāpināts. Kad biju maza. Es domāju, ka manī ir kastīte, kurā dzīvo sirdsapziņa. Pieaugot es sapratu, ka šī kastīte patiesībā ir mana dvēsele.

Es uzskatu, lai attīrītu sirdsapziņu, nepieciešama liela vēlme un gribasspēks. Tā nekad nebūs izcili balta, taču gaišāku var padarīt ikviens. Nav tāda cilvēka, kuram vispār tās nebūtu. Pat visnegodīgākajam cilvēkam ar laiku pamostas sirdsbalss. Bez mīlestības un siltuma dvēsele līdzinās īstam smilšu tuksnesim, kuru reti kāds šķērso. Tajā neviens negrib palikt, jo svilst pēdas un rodas neizturams karstums.

Sirdsapziņa parādās pēc negatīvas rīcības paveikšanas, jo cilvēkam nepieciešama sevis realizēšana. Tiek izvirzīti mērķi, uzklausīti priekšlikumi. Un tad sākas ceļš. Reizēm grūts, reizēm gluds kā stikls. Ierunājas sirdsapziņa, kas mēģina pateikt priekšā, ka rīcība nav pareiza. Brīdī, kad cilvēks neieklausās un to apslāpē, viņš pazaudē apkārtējo līdzcietība un atbalsts. Akli sekojot sevis iemītajai taciņai, pienāk brīdis, kad cilvēks saprot savas rīcības sekas un izdarīto postu. Tas ir brīdis, kad cilvēks ir atradis vēlmi laboties un no jauna ieklausīties balsī, kas cenšas ko pavēstīt.

Pat tālu dvēseles pagrabos paslēpta sirdsapziņa neklusē, bet gar sašūpo iekšējo mieru, liek visu pārdomāt un šaubīties par to, vai paveiktais ir darīts godīgi. Tīra sirdsapziņa – tas ir galvenais virzītājspēks, kas kontrolē cilvēku uzvedību, vairo pienākumus un liek ieklausīties savā iekšējā balsī. Var noklusēt daudz lietu, var apmānīt ikvienu, bet tikai ne sevi un savu sirdsapziņu.